Izveidot uzņēmumu, 2018. (2.daļa)

Untitled-1

”Nu ir sācies marts, un es ceru, ka šis mēnesis man atnesīs daudz patīkamākus notikumus!”

Ar šādu teikumu es nobeidzu savu pagājušā mēneša uzņēmuma izveidošanas rakstu. Vai marts man atnesa patīkamus notikumus? Jā, un nē. Es sliecos domāt, ka nepatīkami notikumi tomēr ir bijuši vairāk.

  • Tātad pirmais paveiktais- marta sākumā ieguvu gaidīto logo, bet tā kā logo šobrīd nav primārais, paturu prātā, ka tas var tikt mainīts un uzlabots līdz pat uzņēmuma dzimšanas dienai.
  • Otrais- atradu un iegādājos materiālus pirmā ”metiena” ražošanai, kā arī veicu prototipu izgatavošanu, tādējādi iegūstot daudz vairāk darba, jo izrādās, ka tas ko esmu iztēlojusies ir daudz grūtāk izdarāms, kā iepriekš šķita, bet tas nekas… Tas viss jau bija paredzams, un atliek vien atcerēties, ka tas ir normāls darba process. Daudz kas tiek izmainīts laika gaitā, jo teorija bieži vien realitātē nestrādā, jeb kā ir manā gadījumā- materiāls tik daudz ko maina, ka ražošana ir jāpārplāno.
  • Trešais- pazaudēju plānotāju, ak jel… Tas ir tik ļoti grūti sagremojams, un paralizē ikdienas dzīvi uz kādu nedēļu kā minimums. Pārmeklēju māju, pārmeklēju vietas kur ciemojos. Mēģināju attīt atmiņā ainas, kur varētu būt viņu atstājusi. Nekā. Iespējams, šo manu melno caurumu atmiņā ir radījis fakts, ka pāris dienas strādājot pie šujmašīnas, plānotāju neizmantoju, un biju pārliecināta, ka tas atrodas uz rakstāmgalda, bet! Tad kad vēlējos to paņemt, izrādījās ka tā ir grāmata tādas pašas krāsas vākos, kāds bija plānotājs. Babāc!
  • Ceturtais- ieplānojām telpu atbrīvošanas, tīrīšanas un sagatavošanas talku remontam. Uznāca aukstums, un telpu turētāja talku pārcēla uz mēneša beigām.  Tad pirms remonta uzsākšanas, un papildus līdzekļu ieguldīšanas telpu remontā, nolēmu sastādīt sadarbības līgumu ar potencionālo partneri. Viņa līgumu izlasīja, un piekrita, tomēr es devu laiku apdomāties, un tās pašas dienas vakarā saņēmu noraidošu atbildi. Viņa bija pārdomājusi. Šajā brīdi es zaudēju arī telpas un tajās ieguldīto laiku un naudu. Ja lasījāt manu rakstu par to, kā es ar sevi cīnos, lai iegūtu jebkādu naudu uzņēmuma attīstībai, tad varat iedomāties kā es jutos. Man šo ziņu netieši paziņoja caur messenger, tādēļ nekavējoties atzvanīju un varētu teikt, ka izspiedu galīgo -nē. Ar izspiešanu uzskatu ka sev ietaupīju kādu nedēļu cerīgas gaidīšanas. Šādu scenāriju mana intuīcija tika izspēlējusi jau tajā brīdī, kad tika pārcelta talka, tomēr mana vēlme pēc pozitīva iznākuma intuīciju kušināja, vēl jo vairāk- pēc konkrēta jautājuma: vai tu sāc pārdomāt?, atbilde bija- nē, ko tu! Tomēr šaubas mani nepameta, tās lika izveidot līgumu, kuru jāatzīst, vajadzēja izveidot, vēl pirms elektroinstalāciju nomaiņas… bet kurš gan mācās no citu kļūdām un padomiem? Man vajadzēja pieļaut savas! Tātad, kad to uzzināju, es biju lielveikalā, un gaidīju, kad vīrs ar meitu atnāks no tualetes, saprotot  kāds ir gaidāmais sarunas iznākums, kājas atteicās pildīt savu funkciju, es sašļuku uz krēsla, blakus uz zemes sēdēja mans 9 mēnešus vecais puika, kurš pirmo reizi bija paklausīgs, un nemēģināja aizbēgt. Kad atnāca vīrs, viņš dzirdēja tikai sarunas nobeigumu, bet momentā visu saprata, un uz mani skatījās tik līdzjūtīgām acīm, ka es turpat uz vietas sāku raudāt. Trijās minūtēs, pielaikošanas kabīnē, es izraudāju visu, visu, un momentā sāku domāt ko tagad? Nu ko, tagad? Kaut kas sev jānopērk! Jūs nevarat iedomāties, kā es jutos to pelnījusi! Pie vienas vietas visu taupību, aizgāju arī uz solāriju, ha. Nākamajā dienā, ar skaidru prātu aizbraucu pie nu jau bijušās partneres, un visu izrunāju, es ļoti labi saprotu to, kādēļ viņa pieņēma šādu lēmumu, un cienu viņu par spēju pateikt nē. Paldies Dievam, mūsu savstarpējās attiecības arī uz esošā finanšu fona nav cietušas, un es ceru ka arī necietīs. Lai nu kā, es ceru, ka brīdī, kad viņa atkal vēlēsies pievienoties manai komandai, es jau viņai varēšu piedāvāt darba vietu.

Šajā mēnesī es jutos, kā iedama trīs soļus uz priekšu, divus atpakaļ. Savas nepacietības nogurdināta, un dzīves mācības sasmēlusies pilnus spaiņus, sakumpusi steberēju starp pakalniem.  Šobrīd man skaidra plāna, ko iesākšu ar telpām nav, viens gan ir skaidrs- šī iecere ir jāatliek, un jākoncentrējas uz ražošanu. Šomēnes man to būs izdarīt īpaši grūti, pirmkārt, jau ir 4.aprīlis (kur tas laiks skrien), otrkārt, ir jāsagremo esošā situācija, un jāpārplāno viss ieplānotais saistībā ar iepriekšējām telpām, treškārt, beidzot jāsāk pildīt augstskolas darbi, kas man diemžēl ir sakrājušies oj oj oj ku daudz! Marts no manis ir vairāk ņēmis nekā devis, tādēļ es lūdzu, atsūtiet man kādu gabaliņu spēka, un prieka, un ja nu jums stāv kādas tukšas telpas Rīgas rajonā, tad arī vēl tās, ha ha!

Paldies, ka izlasīji manu šī mēneša stāstu, un cerams, tev noder mana pieredze, lai izvairītos no muļķīgām kļūmēm, kādas pieļauju es! Uz tikšanos pēc mēneša, kad varēšu pastāstīt par piedzīvoto aprīlī! 

Bučas, 

paraksts


One thought on “Izveidot uzņēmumu, 2018. (2.daļa)

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s