Izveidot uzņēmumu, 2018 (4.daļa)

 

_DSC8796 (1)Foto: Elvis Lācis

 

Šķiet, ka rakstīt ikmēneša atskaiti par diviem mēnešiem, man jau kļuvusi par normu. Ha, ha- patiesībā, bloga postu aizkavēja mana datora dubultā rinda garantijas remontā, un tad pats par sevi ilgstošais remonts, bet negribētajai pauzei bija arī pozitīvais aspekts. Man bija pietiekami daudz laika, lai strādātu priekš sava mīļā Femerial!

  • Pirmais paveiktais – Izgatavota pirmā produkcija! Yuhuuuuu! Esmu lepna, lepna, lepna. Un ziniet, ir tik savādi, jo nekas no manis paredzētā nepiepildījās. Es esmu liela plānotāja, plānoju pat laiku, kad plānot. Arī kleitu dizainu es apzināti ierobežoju, un plānoju kā ne tikai radīt, bet arī pārdot izgatavoto. Iepriekš veicu aptaujas, trendu analīzi utt., bet šoreiz kaut kur biju kļūdījusies. Uz doto brīdi, kleitas, par kurām biju gatava likt galvu ķīlā, vēl nav pat mērītas, bet kleitas, par kurām nebiju pārliecināta, ir izpirktas, pluss vēl jau reģionos aktīvi kopētas. You never know! 
  • Otrais paveiktais – Veiksmīgi noritējusi pirmās kolekcijas fotosesija. (Milzīgs paldies Elvi, tu esi zelta gabaliņš) Kolekcija- tas laikam ir vēl par skaļu teikts, bet man patīk tā teikt. Pirmais metiens, manuprāt, izklausās pārāk… nezinu, muļķīgi? Lai nu paliek – kolekcija, uz to taču arī ejam, vei ne?!
  • Trešais paveiktais – Iegādāti jauni audumi, un izstrādāti modeļi rudens kolekcijai. Bet diemžēl, jau atkal es kavēju savus termiņus. Jūlija mēnesis man vispār ir bijis ļoti smags. Vecākajai meitai bērnudārzā vasaras brīvlaiks, un pieskatot divus mazos, strādāt mājās ir kļuvis maksimāli grūti (tiem kas palaiduši garām – mana darbnīca ir viesistabā). Un garnējumam – vīrs gandrīz nemaz nav mājās (viņš ir viens no tiem, kuri Talsos dzēš uguntiņu). Bet Simona taču var izturēt visu, vai ne?
  • Ceturtais notikums- Jā jā notikums, nevis paveiktais. Vai atceraties to gadījumu, kad draudzene, kuru biju pieaicinājusi izveidot Femerial, pārdomāja? Un pēc šī notikuma, es rakstīju : ”…Nākamajā dienā, ar skaidru prātu aizbraucu pie nu jau bijušās partneres, un visu izrunāju, es ļoti labi saprotu to, kādēļ viņa pieņēma šādu lēmumu, un cienu viņu par spēju pateikt nē. Paldies Dievam, mūsu savstarpējās attiecības arī uz esošā finanšu fona nav cietušas, un es ceru ka arī necietīs. Lai nu kā, es ceru, ka brīdī, kad viņa atkal vēlēsies pievienoties manai komandai, es jau viņai varēšu piedāvāt darba vietu.” Patiesība ir tāda, ka attiecības jau tad bija cietušas, un ļoti. Tikai es savā naivumā cerēju, ka tikšu ar esošo situāciju galā maksimāli delikātā veidā. Man naudas lietas nekad nav sagādājušas problēmas, respektīvi -parādi. Es to visu uztveru ar vēsu prātu, un uzskatu, ka visu var izrunāt, tieši tāpat arī šajā situācijā, zinot viņas finansiālo stāvokli, piedāvāju parādu  atmaksāt sadalot maksājumos (plus – par mājas elektroinstalāciju nomaiņu lūdzu atmaksāt tikai materiālu izmaksas par kurām varēju uzrādīt čeku). Vienīgais, kas man ļoti nepatīk, ir klaja ignorance. Gaidīju trīs mēnešus kaut daļiņu, kaut reizi kādu iemaksu. Nekā. Vienā no telefonsarunām apjautājos, kad viņa plāno sākt atmaksāt? -Maksāšot pēc nodokļu atmaksas. Ok. Jautāju- Cik? -Nu, no sākuma 50. -Ok, kad pārējo? – Ko pārējo? hhahahaahahah, tajā brīdī jau es sapratu, ka cilvēks nemaz neplāno man atdot naudu. Nemaz neatceras, cik ir parādā. Labi, nekas, varbūt mana intuīcija spēlē jokus. Atgādinu cik jāmaksā, atkārtoti izrunājam summas un termiņus, viss kārtībā. Un ko Jūs domājat? Pēc nedēļas es saņemu vēstuli ar tekstu- Es nejūtos tev parādā. Tadāaa! Viņa nejūtas man parādā! Tieši tik vienkārši. Nevis – es neesmu tev parādā, bet- es nejūtos tev parādā. Un vēl, man esot jābūt pateicīgai, par to, ka viņa ”nepārdomāja” tad, kad es  jau būtu pilnībā izremontējusi telpas, un salabojusi jumtu. Viņa man esot sniegusi biznesa mācību. Thank you business couch! Ha ha.  Pārsteidzoša, aukstasinīga krāpniecība, jeb ironiski stulba situācija. Un jācer, ka man no šī visa būs mācība ilgākam laikam. Tie pāris simti eiro jau mani vairs nesatrauc, šobrīd es vairāk satraucos par to, ka nespēju atkost šāda tipa cilvēkus. Manā gadījumā māte ar meitu to visu jau bija izplānojušas, un tagad man tiešā tekstā arī pateica, ka pati esmu vainīga, ka esmu viegli ap**** muļķe. (un nobloķēja mani visur, pha!) Vienīgais, ko es Jums varu ieteikt, ir biznesa lietas kārtot kā pienākas arī ar tuviniekiem. Bail pat iedomāties, kā šī mana situācija būtu izvērsusies, ja es draudzības akluma vadīta šādu sadarbības līgumu būtu sastādījusi tikai kad uzņēmums sāktu darboties (kā no sākuma ar viņu biju runājusi, jo kur gan steigties, visi taču savējie), un visas manas iekārtas atrastos viņu īpašumā bez jebkāda pierādījuma man uz rokas…  Dieva dēļ! Sargājiet sevi. Es šajā situācijā patiešām esmu viņai pateicīga, ka neapčakarēja mani vel vairāk, un šodien es varu skatīties uz SAVA mazā uzņēmuma attīstību, lai arī no viesistabas, bet tomēr!
  • Piektais paveiktais – Izgatavoju jaunu karti uzņēmuma kontam. Itkā nenozīmīgs solītis, bet tomēr, varbūt Jums arī noderēs šī informācija. Diezgan muļķīgi, bet man uzņēmuma kontam bija izgatavota Maestro karte, un kā jau visi zin (izņemot mani, lololo) Maestro karte ir pēdējais sū, un ar to nevar iepirkties ārzemju interneta veikalos, nevar piereģistrēt paypal, etsy, utt. Tāpēc  tagad es esmu nomainījusi karti uz VISA. dzin dzin!
  • Sestais paveiktais-  Nodots remontā, un atpakaļ sagaidīts mans tik ļoti mīļais dators. Lamāties par šo pieredzi jau man gribās ļoti, bet lai nu paliek! Viss labs, kas labi beidzies. Beidzot dators ir pie manis, un beidzot es varu sākt veidot Femerial veikalu, apstrādāt fotogrāfijas, un rakstīt blogu! Love!
  • Septītais paveiktais –  izcīnījusi (cerams līdz galam) savu cīņu ar pēcdzemdību depresiju. Kādu laiku jau nenāk virsū šis melnais, lipīgo putekļu mākonis, kas mēdza manu dzīvi (arī biznesa dzīvi) apstādināt uz pāris dienām, nedēļām, nu, jūs jau zināt – kā kuru reizi.

Tad nu tā lūk, mīlīši. Laiks lido vēja spārniem, un pieredze nāk tam līdz. Izveidot uzņēmumu nav viegli, bet vēl grūtāk ir tad, kad tev ir divi mazi mazītiņi cilvēki, par kuriem ir jārūpējas. Nesen man ļoti tuvs cilvēks aizrādīja, ka ir ļoti daudz tādu sieviešu, kam ir vismaz divi bērni, darbs un studijas (respektīvi analoga situācija manai),  bet viņas to nebāž acīs. Nečīkst. Interesanti, ka es nekad, nekad neesmu par to sūdzējusies. Es nezinu kādēļ apkārtējiem varētu rasties šāds iespaids, jo manuprāt, runāt par manu darba pieredzi un situāciju ir tikpat pieņemam, kā citiem stāstīt par saviem ikdienas notikumiem. So, this blog is here to stay!

Bučas,

paraksts

 

 

 

_DSC8799.jpg

 

 

 

 

 

 

 

 


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s